Zēns nedroši teica: — Es nezinu, ser.

P" — Rakstītā informācija tevi vadīs visu ļ mūžu. Pat pēc Izglītības Dienas būs vēl i tik daudz tāda, kas tev jāizzina. Šai līdzī¬gas kartītes tev to pavēstīs. Grāmatas pa¬vēstīs. Iespieddarbi pavēstīs tik daudz HRrīga un interesanta, ka nespēja lasīt nozīmētu to pašu, ko nespēja redzēt. Vai ' tu saproti?

— Jā, ser.

— Labi. Tagad es tev konkrēti pateikšu, ko mēs darīsim vispirms. Es uzlikšu šos vadus uz tavas pieres. Tad ieslēgšu kaut ko, kas radīs dūkoņu. Tas skanēs jocīgi, un tev varbūt pat kutēs, bet nebūs sā¬pīgi. Bet, ja sāpēs, tu man pasaki, un es to tūlīt izslēgšu, bet tas nesāpēs. Labi?

Džordžs pamāja un norija siekalas. Ka¬mēr doktors darbojās, viņš aizvēra acis. Vecāki viņam bija visu izskaidrojuši. Ari viņi bija teikuši, ka tas nesāpēs, bet vien¬mēr taču bija vecākie bērni. Desmit un divpadsmit gadus vecie astoņgadīgos, kas gaidīja Lasīšanas Dienu, visvisādi biedēja un spīdzināja: «Uzmanies no adatas!» Bija arī tādi, kas paveda maliņā un biedinošā čukstā teica: «Viņi nošķels tev pakausi. Viņi ņem milzīgu asu nazi ar ķeksi galā,» un tika stāstīti šausminoši sīkumi.

Džordžs viņiem nekad nebija ticējis, bet bija par to murgojis, un tagad viņš aiz¬vēra acis un izjuta patiesas šausmas.

Džordžs nejuta vadus uz deniņiem. Dū¬koņa likās nākam no tālienes. Viņš uzdro¬šinājās lēnām atvērt acis.