Doktors bija pagriezis muguru. No kādas ierīces ritinājās papīra strēmele un noklā¬jās ar tievu, viļņveidīgu sarkanu līniju. Doktors rāva gabalu pēc gabala un lika citas mašīnas atverē. Katru reizi iz¬slīdēja mazs filmas gabaliņš, kuru doktors pētīja. Beidzot viņš pagriezās pret Džordžu ar savādu rievu stap uzacīm. Dūkoņa bei¬dzās.

Džordžs kā bez elpas vaicāja: — Vai viss jau beidzies? Vai es jau māku lasīt? — Viņš jutās tāpat kā līdz šim.

Doktors atvaicāja: — Ko tu teici? — Tad pēkšņi īsi pasmaidīja. Viņš sacīja: — Viss ir kārtībā, Džordž. Tu lasīsi pēc piecpadsmit minūtēm. Šoreiz mēs izmantosim citu ma¬šīnu, un tas prasīs ilgāku laiku.

Viņam galvā uzlika lielu gludu izliektu ķiveri ar gumijas oderējumu. Ķermenis it kā pagaisa, nebija maņu, nebija Visuma, tikai viņš viens un tāla murmināšana no nebūtības dzīlēm, kas viņam kaut ko stāstīja. . stāstīja. . stāstīja. .

Tad ķiveri no viņa galvas noņēma, gaisma bija tik spoža, ka sāpēja acis, bet ausīs dārdēja doktora balss.

Doktors teica: — Ņem savu kartīti, Džordž. Ko tā vēstī?

Džordžs vēlreiz paskatījās uz kartīti un apslāpēti iekliedzās. Zīmes vairs nebija ti¬kai zīmes vien. Tās veidoja vārdus. Tās tikpat noteikti veidoja vārdus, it kā tos kāds viņam čukstētu ausīs. Viņš va¬rēja sadzirdēt tos čukstam.