— Tā vēstī… tā vēstī. . «Platens Džordžs. Piedzimis 6492. gada 13. februārī Pīteram un Eimijai Plateniem …»

Viņš aprāvās.

— Tu proti lasīt, Džordž, — teica dok¬tors. — Viss beidzies.

Pagāja dienas, līdz Džordžs attapās no šī sava jaunā un milzīgā talanta. Viņš klīda pa pilsētu, lasīdams katru raksta galiņu, ko vien varēja atrast, un brīnījās, kā tas varējis būt, ka agrāk viņš tam visam nebija piešķīris nekādu nozīmi.

Viņš centās atcerēties, kā tas ir neprast lasīt, un nespēja. Cik vien spēja atminēties, viņš vienmēr bija pratis lasīt. Vienmēr.

Astoņpadsmit gadu vecumā Džordžs bija tumsnējs, vidēja auguma, bet slaids un izskatījās garāks. Trevelians bija tikai par kādu sprīdi īsāks un druknu miesas uzbūvi; tas iesauku «Strupais» darīja at¬bilstošu vairāk kā jebkad, pēdējā laikā viņš bija kļuvis atturīgāks. Tagad uz ie¬sauku viņš reaģēja ar dūrēm. Trevelianam savs īstais vārds nepatika varbūt pat vēl vairāk, viņu sauca par Trevelianu vai jeb¬kurā šī vārda variantā.

Viņi atradās tajā pašā lielajā zālē, kurā bija bijuši pirms desmit gadiem. Pūlis bija mazāks nekā bērnībā. Šoreiz te bija tikai vīrieši. Meitenēm bija noteikta cita diena. Trevelians paliecās, lai pateiktu: