— Taisni neticami, kā viņi prot piespiest gaidīt.

— Birokrātisms, — Džordžs atteica.

— No tā nevar izvairīties.

Trevelians uzprasīja: — Kas tevi pret visu to padara tik sasodīti iecietīgu?

— Man nav par ko uztraukties.

— Ai, brālīt, tu mani padarīsi traku. Es ceru, ka tu beigsi kā reģistrēts mēslu vedējs, gribu redzēt tavu seju, kad tu par tādu kļūsi.

Viņa drūmās acis nemierīgi pārslīdēja pūlim. Arī Džordžs pavērās apkārt. Tā nebija gluži tāda pati sistēma, kādu iz¬mantoja bērniem. Viss notika lēnāk, un sākotnējā instrukcija tika izsniegta rak¬stiski (tā bija priekšrocība salīdzinājumā ar lasītnepratēj iem).

Jaunie cilvēki nāca ārā no izglītības istabām, saraukuši pieres un juzdamies neveikli, paņēma drēbes, personiskās man¬tas un izgāja, lai uzzinātu rezultātus.

Katru, kas iznāca, tūlīt aplenca dilsto¬šais pūlis. Džordžs saņēmās un palika ārpus pūļa. Tas tikai saceļ asinsspiedienu. Visi atzina, ka vislabākās izredzes ir tad, ja esi mierīgs. Un arī tad plaukstas kļuva aukstas.

Trevelians nomurmināja: — Un kas gan beigās iznāk? Vispirms viņi saka, ka vis¬labāk izdodas tad, ja esi atraisīts un da¬bisks. Tad viņi liek izbaudīt šo visu, un tad vairs nav iespējams būt atraisītam un dabiskam.

— Var būt, ka tā tas arī domāts. Viņi nošķir puišeļus no vīriem, no lietasko¬kiem. Nav ko uztraukties, Trev.