Kad pienāca Džordža kārta, viņš bija laimīgs, ieiedams pārbaudes kabinetā. Tik tiešām laimīgs.

Vīrs aiz rakstāmgalda vaicāja: — Džordžs Platens? Nu?

— Esmu Džordžs Platens, ser.

— Tad tā arī sakiet. Es esmu doktors Zahārijs Antonelli, un mēs tūlīt iepazī¬simies tuvāk.

Viņš, acis piemiedzis, pētīja mazas filmas strēmeles, izstiepis tās pret gaismu. Džordžs iekšēji sarāvās. Ļoti neskaidri viņš atcerējās to otro doktoru (viņš bija aizmirsis vārdu) aplūkojam tādu pašu fil¬mu. Vai tās varēja būt tās pašas? Tas otrais doktors bija raucis pieri, un tagad šis skatījās uz viņu tā, it kā būtu dusmīgs.

Doktors Antonelli izklāja sev priekšā lapas no biezas mapes un vienā pusē uz¬manīgi nolika filmiņas.

— Te teikts, ka jūs vēlaties kļūt par skaitļotāju programmētāju. Vēl joprojām vēlaties?

— Jā, ser.

— Tas ir ļoti atbildīgs amats. Vai jūta¬ties tam piemērots?

— Jā, ser.

— Lielākā daļa pirmsizglītoto neizvirza kādu noteiktu profesiju. Domāju, ka viņi baidās izaicināt likteni. Vai jūs no tā ne¬baidāties?

— Es to arī godīgi atzīstu, ser. Doktors Antonelli pamāja, bet bez ma¬nāmas sejas izteiksmes noskaidrošanās.

— Kāpēc jūs vēlaties kļūt par program¬mētāju?

— Tas ir ļoti atbildīgs amats, kā jūs jau teicāt, ser. Tas ir nozīmīgs darbs un arī saistošs. Man tas patīk, un domāju, ka es to spēju.