Doktors Antonelli atlika papīrus sānis un īdzīgi paskatījās Džordžā. Viņš teica:

— Kā tad jūs zināt, ka jums tas patīk? Domājat, ka jūs paķers kāda no A kate¬gorijas planētām?

Viņš to pavaicāja tā, it kā zinātu, ka patiesas atbildes nav, un Džordžs gan¬drīz vai pasmaidīja. Viņam tāda bija.

Viņš teica: — Es esmu lasījis par pro¬grammēšanu, ser.

— Ko jūs esat darījis? — Tagad doktors izskatījās neviltoti pārsteigts, un Džor-džam tas sagādāja prieku.

(Pat viņa vecāki netika atklājuši slepeno grāmatu krājumu vai uzzinājuši, kāpēc viņš pavada tik daudz laika savā istabā vai kas tika darīts miegam paredzētajā laikā.)

— Ko jūs gribējāt panākt, to darīdams, dēls?

— Es vēlējos pārliecināties, ka mani tas interesēs, ser.

— Jūs, protams, zināt, ka interese vēl neko nenozīmē. Jūs varat būt aizrāvies ar problēmu, bet, ja jūsu smadzeņu fi¬ziskā uzbūve būs vairāk piemērota kaut kam citam, tad kaut kas cits jūs arī būsit. Jūs to zināt, vai ne?

— Tā man tika teikts, — Džordžs piesar¬dzīgi atbildēja.

— 'Labi, ticiet tam. Tā ir taisnība.

— Es nekad … — Džordžs iesāka un nespēja pabeigt.

— Ak dievs, jaunekli, jūsu smadzeņu modelis ir noteikts jau kopš dzimšanas. Tās var izmainīt trieciens, kas pietiekami spēcīgs, lai sagrautu šūnas, vai arī asins¬vadu plīsums, vai audzējs, vai plaša in¬fekcija — katru reizi, protams; uz slikto pusi. Bet, bez šaubām, tās nespēj ie¬tekmēt īpašu domu domāšana.