Viņš domīgi vērās Džordžā, tad vaicāja:

— Kas jums ieteica to darīt?

Džordžs, pilnīgi satriekts, norija siekalas un sacīja: — Neviens, doktor. Pats izdo¬māju. Doktor, es negribēju neko sliktu.

— Kas tad ko saka par sliktumu? Es drīzāk teiktu, ka tas ir veltīgi. Tagad jūs izanalizēsim. Man vēl nav nekādas skaid¬rības.

Pie Džordžā deniņiem tika pievienoti vadi. Sākās dūkoņa.

Džordžā rokas bija aukstas un mitras; sirds dauzījās. Nevajadzēja gan dokto¬ram stāstīt par slepeno lasīšanu. (Viņš nojauta, ka doktors viņu necieš, jo uz¬skata par pārgudru zeņķi — karjeristu.)

Viņš nejuta mirkli, kad no deniņiem tika noņemti vadi. Ar pārcilvēciskām pūlēm Džordžs saņēmās. Viņš jau gandrīz bija atteicies no godkārās vēlmes kļūt par programmētāju-

Viņš drūmi teica: — Droši vien program¬mētājs ne?

Doktors paberzēja degunu un teica:

— Paņemiet savas drēbes un visu, kas jums pieder, un ejiet uz 15-C istabu. Jūsu dokumenti tur jau būs priekšā. Tāpat kā mans ziņojums.

Viņš sasniedza IS-C istabu, tika ielaists un atstāts tukšā istabā. Ienāca padzī¬vojis vīrs.

— Labvakar, ^Džordž. Mūsu sektoram šoreiz ir tikai viens, kā redzu.