Omani pāršķīra lapu un izlasīja dažas rindas, tad pacēla sprogaino galvu un ievaicājās: — Ko tu sacīji?

— Ko tev dod tā grāmatu lasīšana? — Džordžs nošņācās, paliekdamies uz priekšu. — Tikai vairāk elektronikas, — un izsita grāmatu no Omani rokām.

Omani lēnām piecēlās un to pacēla.

Viņš bez īpašām dusmām nogludināja sa¬burzīto lapu.

— Sauc to par ziņkāres apmierināša¬nu, — viņš teica. — Šodien es vēl maz ko saprotu, rīt, iespējams, sapratīšu vairāk. Tā ir sava veida uzvara.

— Uzvara. Kas tā par uzvaru? Vai to tu gribēji dzīvē sasniegt? Lai līdz seš¬desmit piecu gadu vecumam uzzinātu tikai ceturto daļu no tā, kas jāzina re¬ģistrētam elektroniķim?

— Iespējams, līdz tam laikam, kad man būs trīsdesmit pieci.

— Un kas tevi tad gribēs? Kas tevi izmantos? Kur tu iesi?

— Neviens. Nekas. Nekur. Es palikšu šeit un lasīšu citas grāmatas.

— Un tas tevi apmierina! Saki! Tu mani aizvilki uz klasi. Tu mani piedabūji lasīt un iegaumēt arī. Kāpēc? Tas viss mani neapmierina. Es darīšu galu šim farsam. Es rīkošos tā, kā jau biju ieplānojis, pirms tu ar saldu mēli mani no tā novērsi. Es viņus piespiedīšu. .

Omani nolika grāmatu. Viņš ļāva otram nomierināties un tad teica: — Ko īsti, Džordž?

— Izlabot netaisnību. Apmelojumu. Es sadabūšu to Antonelli un piespiedīšu at¬zīties, ka viņš. . viņš. .

Omani papurināja galvu. — Ikviens, kas šeit nokļūst, apgalvo, ka tā esot kļūda. Es gan domāju, ka tu jau esi šai stadijai pāri.