Džordžs pamāja. — Jā, es zinu.

— Laiku pa laikam, Džordž, mēs ari duramies pret jaunu cilvēku, kura prātaj nav piemērots nekāda veida kodētu zi¬nāšanu uztverei.

— Jūs gribat teikt, ka es nespēju kļūt Izglītots? x

— Tieši to es arī gribu teikt.

— Bet tas ir neprāts. Es esmu gudrs Es varu saprast… — Viņš bezpalīdzīļ paskatījās apkārt, it kā cenzdamies atr. kādu veidu, kā varētu pierādīt, ka viņ ir funkcionējošas smadzenes.

— Lūdzu, nepārprotiet mani, — Ele fords nopietni teica. — Jūs esat gudri Par to nav šaubu. Jūs intelekta ziņā ei pat virs vidējā līmeņa. Nelaimīgā kār tam nav nekāda sakara ar to, vai prāta būtu vēlams ļaut, lai tas uztver kodēt zināšanas. Faktiski šeit gandrīz vienmēi nokļūst gudri cilvēki.

Džordžs sacīja: — Bet es nekad neesi dzirdējis, ka kādam nebūtu profesijai

— Tādu nav daudz, — atzina Elen fords. — Un mēs viņus aizsargājam. J esat planētas aizbildniecībā, Džordž.

Un viņš pasmaidīja. Tas bija labvēlīg smaids. Džordžam tas šķita īpašniek smaids, pieauguša cilvēka smaids bezpa līdzīgam bērnam.