Viņš vaicāja: — Jūs gribat teikt, ka būšu cietumā?

— Protams, nē. Jūs vienkārši būs kopā ar citiem jūsu veida cilvēkiem.

Jūsu veida. Vārdi it kā nogranda Džordžā ausīs. Pašam par lielām šausmām Džordžs izplūda asarās. Elenfords aizgāja līdz istabas otram galam un novērsās, it kā iegrimis domās.

Džordžs pūlējās apslāpēt izmisīgās rau das līdz šņukstiem un tad apvaldīt arī tos. Viņš domāja par tēvu un māti, par drau¬giem, par Trevelianu, par savu kaunu.

— Vai jūs nevarat pamēģināt marit"^ Izglītot? Jūs pat neesat mēģinājis. Es vēlos riskēt.

— Likums aizliedz to darīt, Džordž. Bet paklausieties, tas nemaz nebūs tik slikti. Mēs visu paskaidrosim jūsu ģimenei tā, ka viņi nejutīsies sāpināti. Vietā, uz kuru tiksit nogādāts, jums būs priekšrocības. Mēs jums sagādāsim grāmatas, un jūs va¬rēsit mācīties, ko vien gribēsit.

— Sagrābstīt zināšanas uz savu roku, — Džordžs rūgti teica. — Skrandu pa skran¬dai. N

— Tomēr, cik es noprotu, jūs jau esat studējis grāmatas.

Džordžs bija kā ar ūdeni apliets. Viņu kā zibens satrieca pēkšņa atklāsme. — Tas ir tas velna Antonelli. Viņš mēģina man iegriezt.

— Nē, Džordž. Jums nav taisnība.

— Jūs man to neiestāstīsit. — Džordžs bija satracināts. — Tas draņķa bastards mani noraksta tāpēc, ka viņa pratinām esmu daudz par gudru. Es eju prom no šejienes un, kad būšu visiem izstāstījis Šo…