Elenfords papurināja galvu un pieskārās kbtitaktam. Ienāca divi vīri ūn nostājās DŽōrdžam abās pusēs. Viņi piespieda jaunekļa rokas pie sāniem. Viens ar smidzi¬nātāju injicēja miega zāles zem adas labā elkoņa ledobitē, tāš nokļuva Vēnā un gan¬drīz tūlīt iedarbojās.

Viņi rūpējās par Džordžu, kā to jau bija teikuši, bija labi pret puisi un vien¬mēr laipni. Viņam teica, ka vajadzētu sa¬ņemties un izrādīt kaut jel kādu interesi par dzīvi; tad stāstīja, ka lielāko daļu cilvēku, kas šeit nokļuvuši, sākumā mocījis tāds pats izmisums un ka viņš no tā iz-raušoties.

Sākumā Džordžs atteicās ēst. Viņi Džordžu baroja intravenozi. Noslēpa asus priekšmetus un pastāvīgi uzmanīja. Hali Omani kļuva par viņa istabas biedru, un viņa flegmatismam bija nomierinoša ie¬darbība.

Kādu dienu, pārliekas bezcerīgas garlai¬cības mākts, Džordžs palūdza grāmatu. Omani, kas pats lasīja grāmatas pastā¬vīgi, pacēla acis, plati smaidīdams. Džordžs tad gandrīz atsauca lūgumu, negribēdams nevienam no viņiem sagādāt gandarījumu, tad nodomāja: kāda man tur daļa?

Tajā pašā dienā viņš beidzot padevās Omani lūgumiem apstaigāt apkaimi. Viņš sekoja nlgērietim pa pēdām un meta vis¬apkārt Straujus, naidīgus skatienus.