— Nesauc to par stadiju, — Džordžs ne¬savaldīgi iesaucās. — Sajā gadījumā tas ir tiesa. Es jau tev teicu. .

— Tu teici gan, bet savā sirdī apzinies, ka attiecībā pret tevi neviens nav pieļāvis kļūdu.

— Tāpēc, ka neviens to neatzīs? Tu domā, ka kāds no viņiem atzīs savu kļūdu, ja tos nepiespiedīs? Labi, es viņus pie¬spiedīšu.

Tas bija maijs, kas tā ietekmēja Džordžu, olimpisko spēļu mēnesis. Tas modināja senāko niknumu, un viņš nespēja to ap¬slāpēt. Viņš nevēlējās to apslāpēt. Reizēm šķita, ka viņam uzglūn kritiskā robeža, aiz kuras sākas visa aizmiršana.

Viņš bilda: — Es biju nolēmis kļūt par skaitļotāju programmētāju, un es to arī spēju. Es to varētu kaut vai šodien, par spīti tam, ko rāda viņu analīzes. Viņi ir kļūdījušies. Viņiem nevar būt taisnība.

— Analizētāji nekad nekļūdās.

— Viņiem nevar būt taisnība. Vai tu šaubies par manu intelektu?

— Intelektam ar to nav nekāda sakara. Vai tad tev jau to pietiekami bieži nav teikuši? Vai tu to nespēj saprast?

Džordžs aizgriezās, gulēja uz muguras un drūmi vērās griestos. — Par ko tu vē¬lējies kļūt, Hali?

— Man nebija noteiktu plānu. Domāju, ka hidroponika būtu man piemērota.

— Vai tu domāji, ka to spēsi?