— Es nebiju pārliecināts.

Džordžs nekad nebija Omani uzdevis personiskus jautājumus. Viņu satrieca, šķita dīvaini, pat pretdabiski tas, ka ari citiem cilvēkiem, kas sev izvirzījuši lielus mērķus, nācās savas dienas beigt šeit. Hidroponiķis!

Viņš teica: — Vai tu pieļāvi domu, ka varētu nokļūt arī šeit?

— Nē, bet es tik un tā šeit esmu.

— Un tu esi apmierināts. Tik tiešām pavisam apmierināts. Tu esi laimīgs. Tev te patīk. Tu nevēlētos būt nekur citur.

Omani lēnām piecēlās. Rūpīgi kārtoja gultu naktsguļai. Viņš teica: — Tu esi smags gadījums, Džordž. Tu pats sevi no¬moki tāpēc, ka nepieņem patiesību par sevi. Džordž, tu atrodies šeit, vietā, ko tu dēvē par Namu, bet es nekad ne¬esmu dzirdējis tevi pieminam tā pilnu no¬saukumu. Pasaki to, Džordž, pasaki. Tad ej gultā un izgulies.

Džordžs grieza zobus. Viņš kā slāpdams iesaucās: — Nē!

— Tad es pateikšu, — Omani sacīja. Viņš rūpīgi izrunāja katru zilbi. To dzirdot, Džordžam aiz kauna gribējās vai zemē ielīst. Viņš novērsās.

Lielākajā daļā no sava mūža pirmajiem astoņpadsmit gadiem Džordžam Platenam bija noteikts mērķis — kļūt par reģistrētu skaitļotāju programmētāju. Viņa tuvākajā apkaimē bija tādi, kas gudri spriedelēja par aeronautiku, saldētājtehnoloģiju, transporta kontroli un pat par pārvaldi. Bet Džordžs palika nelokāms.