Viņš tikpat dzīvi kā pārējie pārsprieda iespējamās priekšrocības, un kāpēc gan ne? Priekšā vīdēja Izglītības Diena — viņu dzīves lielais notikums. Tā pienāca neno¬vēršami, noteikti un negrozāmi kā jeb¬kura diena kalendārā — novembra pirmā diena pēc astoņpadsmitās dzimšanas die¬nas.

Pec šīs dienas radās citi sarunu temati. Varēja krustām šķērsām izrunāties par profesijām, par sievas un bērnu tiku¬miem, par aeropolo komandas veiksmēm un neveiksmēm vai arī par olimpiskajās spēlēs piedzīvoto. Toties pirms Izglītības Dienas bija tikai viens temats, kas neat¬vairāmi un pastāvīgi bija visu uzmanības centrā, un tas bija par Izglītības Dienu.

Viņš bija par to bieži strīdējies ar Strupo Trevelianu. Viņu argumenti bija nemainīgi un dzēlīgi, un, protams, neviens no viņiem otru nekad nepārliecināja, ne arī pats tika pārliecināts.

Treveliana tēvs bija reģistrēts metal¬urgs, strādājis kādā no Ārējām pasaulēm, un arī vectēvs bija reģistrēts metalurgs. Arī Strupais pats bija nolēmis kļūt par reģistrētu metalurgu, gandrīz vai sekojot ģimenes tradīcijām un pārliecināts, ka jeb¬kura cita profesija ir mazāk cienījama.

— Metāls būs vienmēr, — viņš teica, — un kāds gandarījums liet veidnēs sakau¬sējumus un vērot, kā veidojas lējums. Bet kas būs jādara programmētājam? Visu garu dienu jāsēž pie kodētāja un jāap¬kalpo kāda muļķīga jūdzi gara mašīna.