Džordžs apvaldīti sacīja: — Es spēšu.

Viņš nekad nebija uzdrošinājies kādam teikt, ne Trevelianam, pat ne saviem ve¬cākiem, ko tieši darīja, kas viņā radīja tik lielu pārliecību. Viņš nebija uztrau¬cies. Viņš bija vienkārši pārliecināts (tās bija pašas mokošākās atmiņas turpmākajās bezcerīgajās dienās). Viņš bija tik paļā¬vīgi mierīgs kā vidusmēra astoņgadīgs bērns, tuvojoties Lasīšanas Dienai — Izglītības Dienas bērnības priekšspēlei.

Protams, Lasīšanas Diena bija citāda. Daļēji tā bija vienkāršs bērnības notikums. Astoņgadīgs zēns bez sevišķas piepūles uz¬ņem daudz nozīmīgas informācijas. Vienā dienā tu vēl nemāki lasīt un otrā — jau māki. Tā bija parasta lieta. Kā saules spīdēšana.

Un no tās arī nekas liels nebija at¬karīgs. Te durvju priekšā nebija jauno speciālistu komplektētāju, kas gaidīja un plēsās pēc sarakstiem un veiksmes nāka¬majās olimpiskajās spēlēs. Kad pēc desmit gadiem pienāca Izglītības Diena, Džordžs pat īsti neatminējās savas Lasīšanas Dienas SĪKOS1 atgadījumus.

Visskaidrāk viņš atcerējās, ka tā bija drūma septembra diena ar sīku smidzeni (septembris Lasīšanas Dienai, novembris Izglītības Dienai, maijs — olimpiskajām spēlēm. Viņi par to pat sacerēja bērniš¬ķīgas vārsmas).