Tagad to atcerēdamās, Lorāna nespēja sevī apslapēt jautajumu. Varbūt ka galva varēs kaut kā atbildēt.

— Sakiet, lūdzu, kāpēc zinātniskajos rak­stos dažas vietas mēs atzīmējam?

Profesora Dovela sejā atplaiksnījās neap­mierinātība un nepacietība. Galva izteiksmīgi paraudzījās Lorānā, tad uz krānu, no kura uz galvas rīkli stiepās caurule, un divas reizes savilka uzacis. Tas nozīmēja lūgumu. Lorāna saprata, ka galva vēlas, lai viņa atgrieztu aizliegto krānu. Ne jau pirmo reizi galva izteica viņai šādu lūgumu. Taču Lorāna to iztulkoja pēc sava prāta: galva acīmredzot grib beigt savu skumjo eksistēšanu. Un Lorā­nai necēlās roka atgriezt aizliegto krānu. Viņa negribēja būt par galvas nāves vaininieci, vairījās no atbildības un baidījās pazaudēt vietu.

— Nē, nē, — Lorāna atbildēja izbaiļu pilna balsī. — Ja es atgriezīšu krānu, jūs mirsit. Es negribu, nevaru, nedrīkstu jūs nogalināt.

No nepacietības un bezpalīdzības sajūtas galva nodrebēja kā drudzī.

Trīs reizes tā enerģiski pacēla uz augšu plakstiņus un acis …

«Nē, nē, nē … Es nemiršu!» — tā Lorāna saprata. Viņa svārstījās.

Galva sāka bez skaņas kustināt lūpas, un Lorānai šķita, it kā lūpas censtos pateikt: «Atveriet! Atveriet! Es jūs lūdzu!…»

Lorānas ziņkāre bija sakāpināta līdz pēdē­jam. Viņa nojauta, ka te ir kāds noslēpums.