Viņa nosarka, dusmodamās pati uz sevi. Jūtīgas sievietes instinkts Lorānu atturēja runāt par visu, kas galvai bija nesasniedzams un varēja lieku reizi atgādināt par tās kroplo fizisko eksistenci.

Marija juta pret galvu gandrīz vai mātes līdzcietību, kā pret bezpalīdzīgu bērnu, kam daba nodarījusi pāri.

—   Nu, sāksim strādāt! — cenzdamās labot savu kļūdu, Lorāna steidzīgi sacīja.

No. rītiem līdz profesora Kerna atnākšanai galva lasija. Lorāna atnesa un parādīja gal­vai kaudzi medicīnas žurnālu un grāmatu. Galva tās pārlūkoja. Atrodot vajadzīgo rak­stu, galva savilka uzacis. Lorāna uzlika žur­nālu uz paliktņa, un galva iegrima lasīšanā. Vērodama galvas acis, Lorāna iemanījās nojaust, kuru rindiņu galva lasa, un laikā pār­šķīra lappusi.

Kad vajadzēja ko atzīmēt, galvas plaksti nolaidās lejup. Lorāna, sekodama galvas ska­tienam, vilka ar pirkstu pa rindiņām un lap­puses malā ar zīmuli piesvītroja.

Kādā nolūkā galva lika lappuses malās atstāt atzīmes, to Lorāna nesaprata, viņa arī necerēja sagaidīt izskaidrojumu ar trūcīgās mīmikas valodas palīdzību un tāpēc neko nejautāja.

Kādreiz, iedama cauri Kerna kabinetam, kad profesora tur nebija, Lorāna uz rakstām­galda ieraudzīja žurnālus, uz kuru malām pēc galvas norādījuma viņa bija atstājusi atzī­mes. Atzīmētās vietas uz papīra lapas bija pārrakstītas profesora Kerna rokrakstā. Sis fakts Lorānai šķita aizdomīgs.