Galvas acīs strāvoja neizmērojamas skumjas. Acis lūdza, lūdzās, prasīja. Likās, ka viss cilvēka domu spēks, viss gribas spēks būtu sakoncentrējies šajā skatienā.
Lorāna izšķīrās.
Kad Marija uzmanīgi atgrieza krānu, viņas sirds strauji pukstēja, roka drebēja.
Tajā pašā brīdī no galvas kakla atskanēja šņākoņa. Lorāna izdzirda nevarigu, neskanīgu, aizlūstošu balsi, kas čākstēja un šņāca kā bojāta gramofona plate.
— Es jums … pa-tei-cos …
Aizliegtais krāns palaida no cilindra saspiestu gaisu. Plūzdams cauri rīklei, gaiss iedarbināja balss saites, un galva ieguva spēju runāt. Rīkles muskuli un saites gan vairs nedarbojās normāli. Gaiss šņākdams plūda cauri kaklam arī tad, kad galva nerunāja. Pie kakla pārgrieztie nervu gali traucēja
balss saišu muskuļu darbību, uu balsij bija neskanīgs, čākstošs tembrs.
Galvas seja pauda apmierinātību.
Taču tajā brīdī kabinetā atskanēja soļi un slēdzenes šķindoņa (laboratorijas durvis arvien no kabineta puses tika noslēgtas). Lorāna tik tikko paguva aizgriezt krānu. Šņākoņa galvas kaklā mitējās.
Ienāca profesors Kerns.
GALVA SAK RUNĀT
Kopš tā laika, kad Lorāna atklāja aizliegtā krāna noslēpumu, bija pagājusi apmēram nedēļa.
Draudzība starp Lorānu un galvu nostiprinājās aizvien vairāk. Tajās stundās, kad profesors Kerns atradās universitātē vai klīnikā, Lorāna atgrieza krānu, ielaizdama galvas kaklā nelielu gaisa strūklu, lai galva varētu skaidri čukstēt. Arī Lorāna runāja klusām. Abi baidījās, ka viņu balsis varētu sadzirdēt nēģeris.