Kā varēja spriest, viņu sarunas labvēlīgi ietekmēja profesora Dovela galvu. Viņa acis kļuva dzīvākas, un pat izlīdzinājās sāpju rievas starp uzacīm.
Galva runāja labprāt un daudz, it kā gūdama gandarījumu par piespiestās klusēšanas laiku.
Pagājušajā naktī Lorāna profesora Dovela galvu redzēja sapni un pamodusies domāja: «Vai Dovela galva arī sapņo?»
—v Sapņi… — klusi nočukstēja galva. — Jā, es redzu sapņus, un es nezinu, vai tie sagādā man vairāk skumju vai prieka. Sapņos es sevi ieraugu veselu, spēka pilnu un atmostos divkārt nožēlojams. Nožēlojams gan fiziski, gan garīgi. Man taču ir atņemts viss, kas pieejams dzīviem cilvēkiem. Man ir atstāta vienīgi spēja domāt. «Es domāju. Tas nozīmē, ka es eksistēju», — ar rūgtu smaidu uz lūpām galva citēja filozofu Dekartu. — Eksistēju …
— Ko jūs redzat sapņos?
— Es vēl nekad neesmu sevi redzējis savā pašreizējā izskatā. Redzu sevi tādu, kāds es biju kādreiz… redzu tuviniekus, draugus… Nesen redzēju savu mirušo sievu un pārdzīvoju ar viņu mūsu mīlas pavasari. Betija, no mašīnas kāpjot izmežģījusi kāju, kādreiz ieradās pie manis slimnieku pieņemšanas kabinetā kā paciente.