Tā mēs iepazināmies. Kaut kā uzreiz kļuvām viens otram tuvi. Pēc ceturtās vizītes es lūdzu, lai viņa aplūko manas līgavas portretu, kas atrodas uz rakstāmgalda. «Ja viņa būs ar mieru, es ar viņu apprecēšos,» es teicu. Viņa piegāja pie galda un ieraudzīja uz tā nelielu spoguli; palūkojusies tajā, Betija iesmējās un sacīja: «Es domāju … viņa neatteiks.» Pēc nedēļas viņa jau bija mana sieva. Šī aina nesen aiztraucās manā acu priekšā pa sapņiem. Betija nomira te — Parīzē. Jūs zināt, es atbraucu šurp no Amerikas kā ķirurgs Eiropas kara laikā. Man piedāvāja vadīt katedru, un es piekritu, lai dzīvotu mīļotās kapa tuvumā. Mana sieva bija apbrīnojama sieviete …
Galvas seja no atmiņām atplauka, bet tūdaļ sadruma.
— Cik tas bija bezgala sen!
Galva iegrima domās. Gaiss kaklā klusi šņāca.
— Pagājušajā naktī redzēju sapnī savu dēlu. Es ļoti gribētu vēl reizi paraudzīties uz viņu. Taču neuzdrīkstos sagādāt viņam tādu pārbaudījumu … Viņam es esmu miris.
-- Vai viņš ir pieaudzis? Kur viņš pašreiz dzīvo?
— Jā, pieaudzis. Viņš ir gandrīz vienos gados ar jums vai mazliet vecāks. Pašreiz viņam vajadzētu uzturēties Anglijā pie savas tantes pa mātes līniju. Nē, labāk sapņus neredzēt. Taču mani, -— brīdi klusējusi, galva turpināja, — moka ne tikai sapņi.