
Nomodā mani moka maldīgas izjūtas. Lai arī cik savādi tas būtu, dažkārt man šķiet, ka es sajūtu savu ķermeni. Man pēkšņi gribas dziļi ieelpot, pastiepties un plaši izplest rokas, kā to dara cilvēks, kas ilgi sēdējis. Citreiz es sajūtu kreisajā kājā podagras sāpes. Smieklīgi, vai nav tiesa? Kaut gan kā ārstei jums to vajadzētu saprast. Sāpes ir tik reālas, ka es neviļus paraugos lejup un, protams, ka cauri stiklam ieraugu zem sevis tukšumu un grīdas akmens plāksnes… Reizēm šķiet, ka tūliņ sāks aptrūkt elpa, un tad es par savu «pēcnāves eksistenci» gandrīz priecājos, jo tā mani vismaz izglābusi no astmas… Tā visa ir kādreiz ar ķermeņa dzīvi saistīto smadzeņu šūnu tīri refleksīva darbība …
— Šausmīgi!… — Lorāna nenovaldījās.
— Jā, šausmīgi… Savādi, dzīvam esot, man likās, ka es dzīvoju tikai garīgu dzīvi. Nodevies zinātniskajam darbam, es tik tiešām savu ķermeni neizjutu. Un tikai tagad, kad man tā vairs nav, es īsti apzinos, ko esmu zaudējis. Pašreiz vairāk nekā jebkad visas manas dzīves laikā es domāju par ziedu smaržu, aromātisku sienu meža pļaviņā, par tālām pastaigām, par jūras šalkoņu … Ožas, taustes un citas sajūtas es neesmu zaudējis, taču esmu šķirts no visas daudzveidīgo izjūtu pasaules. Siena smaržu īsti izjūt laukos, tad tā saplūst kopā ar tūkstošiem citu sajūtu: gan ar meža smaržu, gan dziestoša saulrieta daili, gan ar putnu dziesmām.