Mākslīgās smaržas man nevar aizstāt dabiskās. Vai smaržai «Roze» var aizstāt ziedu? Mani tas apmierina^ tikpat daudz, cik izsalkušo — pastētes smarža; bez pašas pastētes. Zaudēdams ķermeni, e& esmu pazaudējis pasauli — visu neaptveramo,., brīnišķo pasauli, kuru es nepamanīju, pasauli*, ko var paņemt rokās, aptaustīt un tajā pašā? laikā sajust savu ķermeni, sevi pašu. Cik lab­prāt gan es atdotu savu šķietamo eksistenci», lai tikai varētu izjust rokās parasta akmens, svaru! Ja jūs zinātu, kādu baudu man sagādā sūkļa pieskaršanās, kad jūs rītos mazgājat man seju. Tauste — tā ir vienīgā iespēja sajust sevi reālo lietu pasaulē … Patstāvīgi es spēju vienīgi pieskarties ar mēles galiņu savu izkaltušo lūpu malai, tas ir viss.

Tovakar Lorāna atgriezās mājās izklaidīga un satraukta. Viņas vecā māte kā parasti bija uzvārījusi tēju un sagatavojusi aukstas uzko­das, taču Marija sviestmaizēm nepieskārās, aši izdzēra glāzi tējas ar citronu un piecēlās, lai ietu uz savu istabu. Viņā raudzījās mātes vērīgās acis.

—   Marij, vai tu esi par kaut ko satraukta? — večiņa jautāja. — Vai darbā kādas nepatik­šanas?

—   Nē, nekas, māmiņ, es vienkārši esmu nogurusi, un man sāp galva. Es ātrāk iešu pie miera, un viss pāries.

Māte viņu neaizkavēja, nopūtās un, palikusi viena, iegrima domās.

Kopš Marija sāka strādāt, viņa bija ļoti pārvērtusies! Kļuvusi nervoza, sevī noslēgta. Māte un meita vienmēr bija patiesas draudze­nes. Viņu starpā nebija noslēpumu. Bet tagad tāds radies. Vecā Lorāna juta, ka meita no viņas kaut ko slēpj. Uz mātes jautājumiem par darbu Marija atbildēja ļoti īsi un neno­teikti.