— Profesora Kerna mājās ir iekārtota klīnika, no medicīnas viedokļa raugoties, īpaši interesantiem slimniekiem. Es viņus kopju.
— Kas tie par slimniekiem?
— Dažādi. Ir daži ļoti smagi gadījumi … — Marija sarauca pieri un novirzīja sarunu uz citu tematu.
Viņas atbildes večiņu neapmierināja. Viņa pat sāka ievākt ziņas pa aplinkus ceļiem, taču mātei neizdevās uzzināt neko tādu, ko jau nezinātu no meitas stāstiem.
«Vai tik viņa nav iemīlējusies Kernā, un varbūt bezcerīgi, negūdama pretmīlu? . . vecīte domāja. Tomēr tuda| šo domu noraidīja: meita par savām jūtām mātei neslēptu. Un vai Marija nebija izskatīga? Kerns taču ir neprecējies. Ja vien Marija viņu mīlētu, tad Kerns, protams, nespētu palikt vienaldzīgs. Otru tādu kā Marija visā pasaulē neatradīsi. Nē, te bija kaut kas cits… Večiņa ilgi nevarēja iemigt, grozīdamās augsti uzbužinātajos pēļos no vieniem sāniem uz otriem.
Arī Marija negulēja.
Nodzēsusi gaismu, lai māte noturētu viņu par aizmigušu, Marija sēdēja uz gultas malas plati ieplestām acīm. Viņa atsauca atmiņa katru galvas teikto vārdu un centās sevi iztēloties galvas vietā — ar mēli .viegli pieskārās lūpām, aukslējām, zobiem un domāja: