«Tas ir viss, ko galva spēj darīt. Vai iekost lūpās un mēles galiņā. Vai savilkt uzacis. Pagriezt acis. Tās aizvērt un atvērt. Un vairāk nekādas kustības. Nē, vēl var mazliet saraukt pieri. Un vairāk neko …»
Marija vēra acis ciet un vaļā, vaibstīja seju. Ai, ja šinī brīdī viņu redzētu māte! Vecīte domātu, ka viņas meita sajukusi prātā.
Pēc tam Marija pēkšņi aptvēra savus plecus, ceļus, rokas, glāstīja sev krūtis, iebrauca ar pirkstiem biezajos matos un čukstēja:
— Mans dievs! Cik es esmu laimīga! Cik daudz man ir dots! Cik es esmu bagāta! Un es to nezināju, neapjautu!
Nogurums tomēr ņēma virsroku. Marijas acis neviļus aizvērās, un tad viņa ieraudzīja Dovela galvu. Tā skatījās viņā vērīgi un skumji. Galva atrāvās no sava galdiņa un lidoja pa gaisu. Marija skrēja tai pa priekšu. Kerns kā vanags metās galvai virsū. Līkumoti gaiteņi … Masīvas durvis … Marija pūlējās tās atvērt, bet durvis nekustējās, un Kerns panāca galvu, tā spiedza un šņāca jau pie pašas auss … Marija juta, ka viņai trūkst elpas. Krūtīs dauzījās sirds, tās paātrinātie pukstieni atbalsojās visā ķermenī. Pār muguru pārskrēja aukstas tirpas … Viņa atver arvien jaunas~lin jaunas durvis … Ai, kādas šausmas!…
— Marij! Marij! Kas tev kaiš! Atmosties taču, Marij! Tu vaidi…
Ta.s vairs nebija sapnis. Pie pagalvja stāv māte un norūpējusies glāsta viņas matus.