— Nekas, māmiņ. Es vienkārši redzēju nejēdzīgu sapni.
— Mans bērns, tu pārāk bieži sāc redzēt nejēdzīgus sapņus …
Večiņa nopūzdamās aiziet, bet Marija vēl labu laiku guļ atvērtām acīm un strauji pukstošu sirdi.
— Nervi gan man vairs nekur neder, — viņa klusi čukst un šoreiz iegrimst ciešā miegā.
nAve vai slepkavība?
Reiz, pirms gulētiešanas pārlūkodama medicīnas žurnālus, Lorāna izlasīja profesora Kerna rakstu par jauniem atklājumiem zinātnē. Rakstā Kerns atsaucās uz citu šīs nozares zinātnieku darbiem. Visi citāti bija ņemti no zinātniskajiem žurnāliem un grāmatām un precīzi atbilda tiem, kurus Lorāna pēc galvas norādījuma bija atzīmējusi no rītiem nodarbību laikā.
Nākamajā dienā, ftkko radās iespēja parunāt ar galvu, Lorāna vaicāja:
— Ko profesors Kerns dara laboratorijā manas prombūtnes laikā?
Brīdi šaubījusies, galva atbildēja:
— Mēs ar viņu turpinām pētījumus.
— Tas nozīmē, ka visus šos pasvītrojumus jūs izdarāt viņa labā? Bet vai jums ir zināms, ka jūsu pētījumus viņš publicē ar savu vārdu?
— Jā, es nojautu.
— Tas ir nejēdzīgi! Ķā jūs to pieļaujat?
— Ko es varu darīt?
— Ja jūs nevarat, tad es varu! — dusmīgi iesaucās Lorāna.
— Klusāk … Tas ir veltīgi… Manā situācijā būtu smieklīgi izvirzīt pretenzijas par autora tiesībā m. Nauda? Kam man ta vajadzīga? Slava? Ko man var dot slava? … Turklāt … ja viss nāks gaismā, darbs netiks pabeigts. Bet'es pats esmu ieinteresēts, lai darbs tiktu novests galā. Man jāatzīstas, ka gribu redzēt sava darba rezultātus.