Lorāna iegrima pārdomās.
— Jā, tāds cilvēks kā Kerns ir spējīgs uz visu, — viņa klusi noteica. — Kad es sāku pie profesora Kerna strādāt, viņš man sacīja, ka jus esot miris no nedziedināmas slimības un savu ķermeni pats esot novēlējis zinātniskiem eksperimentiem. Vai tas ir tiesa?
— Man par to grūti runāt. Es varu maldīties. Tā ir patiesība, bet var būt… ka ne viss ir patiesība. Mēs kopīgi risinājām problēmu, kā atdzīvināt atsevišķus tikko miruša cilvēka orgānus. Kerns bija mans asistents. Tajā laika par savu pētījumu galamērķi es izvirzīju no cilvēka ķermeņa atdalītas galvas atdzīvināšanu. Es biju pabeidzis sagatavošanas darbus. Mēs jau atdzīvinājām dzīvnieku galvas, taču nolēmām par mūsu sasniegumiem neko neizpaust, līdz izdosies atdzīvināt un nodemonstrēt cilvēka galvu. Pirms šī pēdējā eksperimenta, par kura sekmīgu iznākumu man nebija šaubu, es nodevu Kernam visa manis veiktā pētījuma manuskriptu, lai to sagatavotu iespiešanai. Vienlaicīgi mēs pētījām vēl citu zinātnisku problēmu, un arī tās atrisinājums bija tuvu. Tad man uznāca drausmīga astmas lēkme — tā bija viena no slimībām, kuru es kā zinātnieks centos uzveikt.