Mēs jau sen cīnījāmies viens ar otru. Visu vajadzēja izšķirt laikam: kurš no mums pirmais uzva­rēs? Es zināju, ka uzvaru varēja iegūt viņa, un es tiešām novēlēju savu ķermeni anatomis­kiem pētījumiem, lai gan negaidīju, ka tiks atdzīvināta tieši mana galva. Nu, tā… šis pēdējās lēkmes laikā Kerns bija man līdzās un sniedza medicīnisko palīdzību. Viņš man iešļircināja adrenalīnu. Varbūt… deva bija pārāk liela, bet var arī būt, ka astma darīja savu.

—   Bet pēc'tam?

—   Asfiksija (nosmakšana), īsa agonija — un nāve, kas man nozīmēja tikai samaņas zau­dēšanu … Pēc tam es pārdzīvoju diezgan dīvainas pārejas pakāpes… Ļoti lēnām atgriezās apziņa. Man likās, ka atguvu samaņu no asām sāpēm kakla apvidū. Sāpes pamazām pierima. Tajā brīdī es nesapratu, ko tas nozīmē. Kad mēs ar Kernu eksperimen­tējām, atdzīvinādami no suņa ķermeņa atda­lītu galvu, mēs pievērsām uzmanību apstāk­lim, ka suņi pēc atdzīvināšanas izjūt ārkārtīgi skaudras sāpes. Suņa galva traukā mētājās tik sparīgi, ka dažreiz izrāva no asinsvadiem caurulītes, pa kurām pieplūda barojošais šķī­dums. Tad es ierosināju griezuma vietu anestezēt. Lai tā neapkalstu un tajā neiekļūtu baktērijas, galvas kaklu iegremdēju īpašā Ringena—Loka—Dovela šķīdumā.