Šis šķīdums satur gan barojošas, gan antiseptiskas, gan anestezējošas vielas. Tādā šķīdumā tika iemērkta arī mana kakla griezuma vieta. Neveicot šos piesardzības pasākumus, drīz pēc atmodināšanas es varēju nomirt pa otram lāgam, tāpat kā gāja bojā suņu galvas mūsu sākotnējos eksperimentos. Taču, kā jau teicu, tajā momentā es par to gan nedomāju. Es visu jutu tik neskaidri, it kā kāds mani būtu uzmodinājis pēc pamatīgas iedzeršanas, kad alkohola iespaids vēl nav pārgājis. Manās smadzenēs tomēr pazibēja līksma doma, ka es neesmu miris, ja jau esmu atguvis kaut vai neskaidru apziņu. Gulēdams vēl aizvērtām acīm, es domāju par to, cik savāda bija pēdējā lēkme. Parasti astmas lēkmes man pārgāja pēkšņi. Citreiz aizdusa aprima pamazām. Taču es vēl nekad nebiju pēc lēkmes zaudējis samaņu. Tas bija kaut kas jauns. Tāpat jauna bija aso sāpju izjūta kakla apvidū. Un vēl viena dīvainība: man likās, ka es nemaz neelpotu un tāpēc nejustu aizdusu. Es mēģināju dziļi ievilkt elpu, bet nespēju. Vēl vairāk, es nejutu vairs savas krūtis. Es nevarēju izplest krūšu kurvi, kaut gan, kā man šķita, es sevišķi stipri savilku krūšu muskuļus. «Kaut kas dīvains,» es domāju, «laikam es sapņoju…» Ar pūlēm man izdevās atvērt acis. Tumsa. Ausīs neskaidrs troksnis. Es atkal aizvēru acis… Jūs zināt, ka, cilvēkam mirstot, viņa maņu orgāni nebeidz savu darbību vienlaicīgi.