Vispirms cilvēks zaudē garšas sajūtu, pēc tam izdziest redze, tad dzirde. Acīmredzot maņu orgāni atsāka darbību atgriezeniskā secībā. Pēc kāda brīža es atkal pavēru plakstus un ieraudzīju blāvu gaismu. It kā es būtu ieniris dziļi dzelmē. Pēc tam zaļganā migla sāka izklīst un es neskaidri savā priekšā saskatīju Kerna seju un tajā pašā laikā jau diezgan noteikti izdzirdu viņa balsi: «Vai atguvāties? Es ļoti priecājos, ka atkal varu jūs skatīt dzīvu.» Sakoncentrējis visu gribas spēku, piespiedu savu apziņu ātrāk noskaidroties. Palūkojos, lejup un ierajj- dzīju tieši zem zoda galdu — toreiz šī galdiņa vēl nebija, tā vietā atradās parasts, tāds kā virtuves galds, ko Kerns uz ātru roku bija pielāgojis eksperimenta vajadzībām. Es gribēju palūkoties atpakaļ, taču nevarēju pagriezt galvu. Līdzās šim galdam stāvēja otrs — sekciju galds, kas bija mazliet augstāks. Uz tā gulēja kāds līķis bez galvas. Es paraudzījos uz līķi, un, kaut arī tam nebija galvas un krūšu kurvis bija uzšķērsts, man tas likās dīvaini pazīstams. Turpat blakus stikla kastē pulsēja kāda cilvēka sirds… Nesapratnē palūkojos Kernā. Es, vēl nespēju aptvert, kāpēc mana galva atrodas uz galda un kāpēc es neredzu savu augumu. Gribēju pastiept roku, taču nejutu viņu. «Kas noticis?» es grasījos prasīt Kernam, taču bez skaņas tikai kustināju lūpas. Kerns raudzījās manī un smaidīja. «Vai jūs to nepazīstat?» viņš man vaicāja, pamādams sekciju galda virzienā.