«Tas ir jūsu ķermenis. Tagad jūs uz visiem laikiem esat ticis vaļā no astmas.» Viņš vēl bija spējīgs jokot! … Tad es beidzot sapratu visu. Atzīstos, ka pirmajā mirklī man gribējās kliegt, tikt prom no galdiņa un nogalināt sevi un Kernu … Nē, ne gluži tā. Ar prātu aptvēru, ka man vajag dusmoties, kliegt, sašust, un tajā pašā laikā es biju pārsteigts par ledaino mieru, kas mani stindzināja. Es droši vien arī biju sašutis, taču raudzījos uz sevi un pasauli it kā no malas. Mana psihe bija pārvērtusies»

Es tikai sadrūmu un… klusēju. Vai tad es varēju uztraukties tāpat kā agrāk, ja tagad mana sirds pulsēja stikla traukā, bet par jauno sirdi kalpoja motors?

Lorāna šausmās lūkojās uz galvu.

—   Un pēc visa tā … pēc tā jūs turpināt kopā ar viņu strādāt. Nebijis Kerna, jūs uzveiktu astmu un tagad justos vesels… Viņš ir zaglis un slepkava, un jūs palīdzat viņam iet pretī slavas augstumiem. Jūs viņa labā strādājat. Kerns kā parazīts ekspluatē jūsu smadzeņu darbību, jūsu galvu viņš pār­vērtis par radošu domu akumulatoru un pelna ar to naudu un slavu. Un jūs! … Ko viņš dod jums? Kāda ir jūsu dzīve? … Jums ir laupīts viss. Jūs esat nožēlojams kroplis, kurā jums pašam par nelaimi vēl mājo alkas. Kerns jums nolaupījis visu pasauli. Atvainojiet, bet es jūs nesaprotu. Vai tiešām jūs padevīgi un bez ierunām strādājat viņa labā?

Galva skumji pasmaidīja.