—  Galvas protests? Tas būtu efektīgi. Ko gan es varētu izdarīt? Man taču ir atņemta pat cilvēka pēdējā iespēja — izdarīt pašnā­vību.

—   Jūs varējāt atteikties ar viņu strādāt!

—  Ja vēlaties, arī tāda stadija bija. Taču es neprotestēju tādēļ, ka Kerns izmanto manu smadzeņu darbu. Galu galā, kāda gan nozīme ir autora vārdam? Svarīgi ir tas, lai ideja ietu tautās un padarītu savu darāmo. Es protestēju vienīgi tādēļ, ka man bija grūti pierast pie mana jaunā eksistences veida. Es labāk būtu izvēlējies nāvi… Izstāstīšu kādu notikumu, kas ar mani tajā laikā atgadījās. Es laborato­rijā reiz biju viens. Pēkšņi pa logu ielidoja liela, melna vabole. No kurienes tā varēja rasties milzīgās pilsētas centrā? Nezinu. Var­būt to bija atvedusi automašīna, kas atgrie­zās no izbraukuma ārpus pilsētas. Vabole pariņķoja virs manis un nolaidās man līdzās uz galdiņa stikla plāksnes. Es savilku acis un vēroju pretīgo kukaini, nespēdams viņu aiz­dzīt. Vaboles kājiņas slīdēja pa stiklu, un, loceklīšus skrapšķinādama, viņa lēni tuvojās manai galvai. Nezinu, vai jūs mani sapratī­sit… Es vienmēr esmu izjutis sevišķu rie­bumu, pretīguma sajūtu pret šādiem kukai­ņiem. Es nekad nevarēju sevi piespiest pie­skarties tiem pat ar pirkstu. Un tagad es biju bezspēcīgs pret šo nieka pretinieku. Bet mana galva tam bija tikai tramplīns, no kura var ērtāk pacelties gaisā. Kukainis, čaukstinā- dams kājas, joprojām lēni tuvojās.