—   Nē.

Kerns vēlreiz pamāja ar galvu.

Viņa izžuvušais, smailais pirksts piespieda elektriskā zvana pogu.

Durvis klusi atvērās.

Kā attīstāmā foto platē Lorāna krēslainajā istabā ieraudzīja tikai acu baltumus, — pēc tam pamazām parādījās nēģera spīdošās se­jas apveidi. Viņa melnie mati un uzvalks saplūda ar durvju tumšajām drapērijām.

—       Džon! Parādiet Lorānas jaunkundzei laboratoriju.

Aicinādams sekot, nēģeris pamāja ar galvu un atvēra otras durvis.

Lorāna iegāja pilnīgi tumšā istabā. No­klakšķēja slēdzis, un telpu piepildīja četru matētu pusložu spilgtā gaisma. Lorāna ne­viļus piemiedza acis. Baltās sienas pēc drūmā kabineta žilbināja… Stikla skapji, kuros at­radās spoži ķirurģijas instrumenti, mirdzēja. Aukstu gaismu strāvoja Lorānai nepazīstami tērauda un alumīnija aparāti. Siltas, dzelte­nas gaismas atspīdumus meta pulētās vara detaļas. Caurules, spirāles, kolbas, stikla ci­lindri … Stikls, kaučuks, metāls …

Istabas vidu atradās liels sekciju galds. Tam blakus — stikla kaste, kurā pulsēja cil­vēka sirds. No sirds stiepās caurules uz ba­loniem.

Lorāna paskatījās sānis un pēkšņi ierau­dzīja kaut ko tādu, kas viņu pārsteidza kā spējš zibens spēriens.

Viņā nolūkojās cilvēka galva — tikai galva vien, bez ķermeņa.

Tā bija piestiprināta pie kvadrātveida stikla plāksnes.