Plāksne balstījās uz četrām augstām, mirdzošām metāla kājiņām. No pārgrieztajām vēnām un artērijām cauri at­verēm stikla plāksnē uz baloniem stiepās pa pāriem sastiprinātas caurules. Resnākā cau­rule nāca no mutes un bija savienota ar lielu cilindru. Cilindram un baloniem bija krāni, manometri, termometri un citi Lorānai nepa­zīstami mērinstrumenti.

Galva, mirkšķinādama acis. uzmanīgi un skumji vērās Lorānā. Nevarēja būt šaubu: galva, atdalīta no ķermeņa, dzīvoja patstā­vīgu un apzinātu dzīvi.

Kaut arī iespaids bija satriecošs, Lorāna pamanīja, ka galva ir apbrīnojami līdzīga nesen mirušā ievērojamā zinātnieka — ķir­urga profesora Dovela galvai. Profesoru padarīja slavenu viņa eksperimenti, atdzīvi­not no tikko miruša cilvēka atdalītus orgā-

nus. Lorāna ne vienu vien reizi bija apmeklē­jusi viņa publiskās lekcijas un labi iegaumē­jusi augsto pieri, raksturīgo profilu, cirtainos, ar sarmas sudrabu piebārstītos biezos, rūsga­nos matus, zilās acis … Jā, tā bija profesora Dovela galva. Tikai lūpas un deguns bija k)uvuši plānāki, deniņi un vaigi iekrituši, acis dziļāk iegrimušas dobumos un baltā āda ieguvusi tumši dzeltenu nokrāsu, kā mūmijai. Taču acīs pulsēja dzīvība, pulsēja doma.

Kā apburta Lorāna nespēja atraut ska­tienu no šīm zilajām acīm.

Galva bez skaņas kustināja lūpas. Lorānas nerviem tas bija par daudz. Viņa bija tuvu ģībonim. Nēģeris viņu atbalstīja un izveda no laboratorijas.