— Tas ir šausmīgi, tas ir šausmīgi… — atlaizdamās krēslā, Lorāna atkārtoja.
Profesors Kerns klusēdams bungoja ar pirkstiem pa galdu.
— Sakiet, lūdzu, vai tiešām šī galva?,..
— Ir profesora Dovela? Jā, tā ir viņa galva. Mana cienījamā mirušā kolēģa Dovela galva, kam es atdevu dzīvību. Par nožēlošanu, esmu spējis atdzīvināt tikai galvu. Ne viss izdodas uzreiz. Nabaga Dovels sirga ar kādu pagaidām neārstējamu kaiti. Mirstot viņš novēlēja savu ķermeni zinātniskiem eksperimentiem, pie kuriem mēs kādreiz kopīgi strādājām. «Visa mana dzīve bijusi veltīta zinātnei. Lai zinātnei kalpo arī mana nāve. Labāk lai manu līķi graiza draugs zinātnieks nekā grauž tārpi,» — tādu novēlējumu atstāja profesors Dovels, un es ieguvu viņa ķermeni. Man izdevās atdzīvināt ne tikai viņa sirdi, bet arī apziņu, atdzīvināt «dvēseli», runājot pūļa vārdiem. Kas te ir šausmīgs? Līdz šim cilvēki par šausmīgu uzlūkoja nāvi. Vai par miruša cilvēka atdzīvināšanu cilvēce nav sapņojusi tūkstošiem gadu?
— Es gan dotu priekšroku nāvei, nevis tādai atdzīvināšanai.^
Profesors Kerns nenoteikti pamāja ar roku.
— Jā, atdzīvinātajam ir savas neērtības. Nabaga Dovelam būtu nepatīkami stāties klausītāju priekšā tādā… nepilnīgā izskatā. Tāpēc mēs šo eksperimentu turam slepenībā. Es saku «mēs», jo tāda ir paša Dovela griba. Turklāt eksperiments vēj nav novests galā.