— Kādā veidā profesors Dovels, tas ir, viņa galva, savu gribu darīja zināmu? Vai galva var runāt?
Profesors uz mirkli apmulsa.
— Nē… profesora Dovela galva nerunā. Bet tā dzird, saprot un ar mīmikas palīdzību spēj atbildēt…
Lai mainītu sarunas tematu, profesors Kerns jautāja:
— Nu kā, vai jūs manu piedāvājumu pieņemat? Lieliski. Es gaidu jūs rīt no rīta. Deviņos. Bet iegaumējiet: klusēt, klusēt un klusēt.
AIZLIEGTA KRĀNA NOSLĒPUMS
Marijas Lorānas dzīve nebija no vieglajām. Viņai bija septiņpadsmit gadu, kad nomira tēvs. Uz Marijas pleciem gūlās rūpes par slimo māti. Tēva atstātie skopie līdzekli ātri izsīka, vajadzēja mācīties un uzturēt ģimeni. Dažus gadus viņa strādāja avīzes redakcijā par nakts korektori. Ieguvusi ārsta profesiju, Marija velti pūlējās atrast darbu. Viņai piedāvāja braukt uz nomaļiem Jaungvinejas rajoniem, kur plosījās dzeltenais drudzis. Uz turieni ar slimu māti Lorāna braukt negribēja, bet viņa negribēja arī no mātes šķirties. Profesora Kerna , piedāvājums viņai palīdzēja izkļūt no strupceļa.
Kaut arī darbs bija pavisam savāds, viņa piekrita gandrīz bez domāšanas.