Lorāna nezināja, ka pirms pieņemšanas darbā profesors Kerns par viņu bija ievācis precīzas ziņas.

Jau divas nedēļas Marija strādāja pie Kerna. Viņas pienākumi bija vienkārši. Visu dienu viņai vajadzēja uzmanīt aparātus, kas uzturēja dzīvības funkcijas galvā. Naktī Lorānu nomainīja Džons.

Profesors Kerns viņai paskaidroja, kā jārī­kojas ar balonu krāniem. Norādīdams uz lielo cilindru, no kura uz galvas muti stiepās resna caurule, Kerns ārkārtīgi stingri Lorānai aiz­liedza atgriezt krānu.

— Ja atgriezīsit krānu, galva tūliņ ies bojā. Kādreiz es jums izskaidrošu visu galvas baro­šanas sistēmu un šī cilindra jēgu. Pagaidām jums pietiek ar to, ka jūs protat apieties ar aparātiem.

Taču ar solīto izskaidrošanu Kerns nestei­dzās.

Vienā galvas nāsī bija dziļi iebāzts neliels termometrs. Noteiktās stundās vajadzēja to izņemt un pierakstīt temperatūru. Arī pie balo­niem bija termometri un manometri. Lorāna uzraudzīja šķidrumu temperatūru un spie­dienu balonos. Aparāti bija labi noregulēti, darbojās ar pulksteņa mehānisma precizitāti un raizes viņai nedarīja. Pie galvas deniņiem bija pielikts sevišķi jutīgs aparāts, kas mehā­niski vilka pulsācijas līkni. Lenta ik dienas bija jāmaina. Balonu saturs tika uzpildīts pirms Lorānas ierašanas.

Marija pamazām pierada pie galvas un pat sadraudzējās ar to.

Kad Lorāna gājienā un svaigā gaisā piesār- tušiem vaigiem no rīta ienāca laboratorijā, galva mazliet pasmaidīja un tās plaksti svei­cinādami notrīsēja.