Galva nevarēja runāt. Taču tās un Lorānas starpā drīz izveidojās nosacīts, kaut arī ļoti ierobežots, sazināšanās veids. Plakstu nolai­šana lejup nozīmēja «jā», pacelšana uz augšu — «nē». Mazliet piepalīdzēja lūpas, kas kustējās bez skaņas.

—  Kā jūs šodien jūtaties? — Lorāna jau­tāja.

Galvai pārlaidās smaida ēna, un plaksti nolaidās lejup: «Paldies, labi.»

—   Kā jūs gulējāt?

Tā pati mīmika.

Uzdodama jautājumus, Lorāna veikli pa­veica rīta pienākumus. Pārbaudīja aparātus, temperatūru, pulsu. Izdarīja ierakstus žur­nālā. Pēc tam ārkārtīgi uzmanīgi ar ūdenī un spirtā samitrinātu sūkli viņa apmazgāja gal­vai seju un ar higroskopisko vati iztīrīja a.usu gliemežnīcas. Noņēma skropstām pielipušo vates piciņu. Izmazgāja acis, ausis, muti, degunu — mutē un degunā šim nolūkam ieva­dīja ipašas caurulītes. Sasukāja matus.

Viņas rokas darbojās ātri un veikli. Galvas seja pauda apmierinātību.

—   Šodien ir brīnišķa diena, — sacīja Lorāna. — Zilas, zilas debesis. Tīrs, stindzi­nošs gaiss. Tā vien gribas ieelpot ar pilnu krūti. Skatieties, cik spoži spīd saule, pavisam pavasarigi.

Profesora Dovela lūpu kaktiņi bēdīgi nolie­cās uz leju. Acis skumji paraudzījās pa logu, un skats apstājās pie Lorānas.