—   Lieliski! Es petrolejas plītiņu nemaz nedzēsīšu nost.

—       Bet tu, Slavka, kad iedzersi tēju, nāc mājās. Jāiet gulēt. Viņš jūs traucē.

—   Es netlaucēju. Es neblēnojos.

Viras nepatīkami nočīkst. Konusi sagriezušies katrs uz savu pusi. Tējkanna klusē.

—   Vai tev jau nāk miegs?

—   Nē, nenāk. Pastāsti man pasaku.

—   Bet tev taču acis veras ciet! •— Nē, neveļas vis, pastāsti!

—       Nu, nāc šurp pie manis! Liec galvu te. Tā. Pasaku? Kādu pasaku lai tev stāstu? Ko?

. — Pal puiku, pal to …

—       Par puiku? Tā, draugs, ir grūti stāstāma pasaka. Nu, tevis dēļ — lai notiek arī! Nu, kundziņ, tad nu tā: dzīvoja reiz, āre, pasaulē puisēns. Jā gan. Tāds maziņš, savi četri

gadi vecs. Maskavā. Kopā ar mammu. Un to puisēnu sauca par Slavku.

—   Ahā … Tāpat kā mani?

—   Viņš bija diezgan glīts, bet — tavu postu! — kaus- līgs. Un kāvās viņš, kā vien pagadījās, — sita ar dūrēm, spēra ar kājām, pat zvēla ar galošām. Un reiz kāpnēs meitenītei no astotā dzīvokta, tādai jaukai meitenītei, klusai un skaistai, viņš iesita ar grāmatiņu pa seju.

—   Viņa pati kaujas …

—   Pagaidi! Es jau nestāstu par tevi.

—   Par citu Slavku?

—   Pavisam citu. Kur tad es paliku? Jā… Nu, šito Slavku, protams, katru dienu pēra, jo, patiesi,' nevar tak pieļaut kaušanos. Bet Slavka tomēr nerimās.