Un tā no­nāca tik tālu, ka Slavka vienā jaukā dienā saķīvējās ar Surku, bija arī tāds puisēns, un, daudz nedomādams, caps! — ar zobiem šo aiz auss, un — puse auss tikpat kā nebijusi. Tad nu izcēlās tracis: Surka brēc, Slavku per, tas arī brēc… Surkas ausi ar sintetikonu šā tā pielīmēja, Slavku, zināms, ielika kaktā … Un piepeši — zvana …

Un ierodas pavisam svešs kungs ar milzīgu, sarkanu bārdu un zilām brillēm un basā noprasa: «Bet, atļaujiet jautāt, kurš te būtu Slavka?» — Slavka atbild: «Es esmu Slavka.» — «Nu, redzi, Slavka,» viņš saka, «es esmu visu kaušļu uzraugs, un man vajadzēs tevi, cienījamais Slavka, izraidīt no Maskavas. Uz Turkestānu.» Slavka redz — klāsies plāni — un vaļsirdīgi atzīst savu vainu. «Atzīstos,» viņš saka, «ka es kāvos, arī kāpnēs spēlēju uz kapeikām un mammai bezkaunīgi sameloju — teicu, ka neesmu spēlējis … Bet tas vairs neatkārtosies, jo es sākšu jaunu dzīvi.» — «Nu,» uzraugs saka, «tas ir pavisam kas cits. Tad tev pienākas apbalvojums par vaļsirdīgo atzī­šanos.» Un viņš tūliņ ved Slavku uz apbalvojumu izsnieg­šanas noliktavu. Un Slavka redz, ka tur ir vesels lēvenis visādu mantu. Ir tur gaisa baloni, automobiļi, lidmašīnas, ir svītrainas bumbiņas, velosipēdi un bungas. Tad uzraugs saka: «Izvēlies, ko sirds kāro!» Bet, ko īsti Slavka izvē­lējās, esmu aizmirsis .

(Salds, miegains bass.) — Velosipēdu! …

—    Pareizi, pareizi, atcerējos — velosipēdu. Un Slavka bez vilcināšanās sēdās uz velosipēda un brauca taisni uz Kalējtilta ielu. Tā nu viņš brauc un taurē, bet publika stāv uz ietves un brīnās: «Ir gan brīnišķīgs cilvēks tas Slavka! Un kā gan viņš nepakļūst zem automobiļa?» — Bet