Slavka signalizē un uzsauc važoņiem: «Turas pa labi!» Važoņi aiztraucas, mašīnas aiztraucas, Slavka tik piespiež, un zaldāti soļo un spēlē maršu tā, ka ausis krīt ciet…
— Jau? …
Viras dzied. Gaitenis. Durvis. Baltas, līdz elkoņiem kailas rokas.
— Ak dievs! Ļaujiet es viņu noģērbšu.
— Tikai atnāciet. Es gaidu.
—- Ir jau vēls …
— Nē, nē … Negribu ne dzirdēt…
— Nu, labi.
Gaismas konusi. Tējkanna sāk sīkt. Augstāk daktis. Džeroms nav vajadzīgs — guļ uz grīdas. Petrolejas plītiņas vizlas lodziņā — maza, jautra ellīte. Es naktīs dziedāšu psalmu. Kaut kā izkulsimies. Jā, es esmu vientuļš. Psalms ir skumīgs. Es neprotu dzīvot. Vismokošākais pasaulē ir pogas. Tās trūkst nost, kā pūtin nopūst. Vakar viena notrūka vestei. Šodien viena svārkiem un viena bikšu mugurpusē. Es nemāku apieties ar pogām, bet es visu redzu un visu saprotu. Viņš neatbrauks. Viņš mani nenošaus. Toreiz gaitenī viņa Nataškai teica: «Drīz atgriezīsies vīrs, un mēs brauksim uz Pēterburgu.» Neatgriezīsies. Viņš neatgriezīsies, varat man ticēt. Septiņus mēnešus viņa nav, un trīs reizes esmu nejauši redzējis, ka viņa raud. Asaras, redziet, nevar noslēpt. Taču viņš ļoti daudz ko ir zaudējis, pamezdams šīs baltās, siltās rokas. Lai nu būtu kā būdams, bet es nesaprotu, kā viņš varējis aizmirst Slavku.