Visa vara tika nodota Jaickas komandantam apakšpulkvedim Simonovam. Viņa kancelejā tika pavēlēts piedalīties karaspēka staršinam Martemja- nam Borodinam un staršinam (vienkāršajam) Mos- tovščikovam. Dumpja sācējus sodīja ar pātagas sitieniem; ap simt četrdesmit cilvēku izsūtīja uz Sibīriju; citus nodeva zaldātos (NB: visi izbēga); pārējiem tika piedots un pavēlēts otrreiz nodot zvērestu. Šie stingrie un nepieciešamie sodi atjaunoja ārējo kārtību, taču miers nebija drošs. «Gan ies vēl trakāk!» daudzināja nemiernieki, kam tika piedots. «Mēs liksim Maskavai drebēt.» Kazaki vēl arvien bija sašķēlušies divās daļās: rāmajos un kurnētājos (vai arī, kā Kara kolēģija visai pareizi iztulkoja šos apzīmējumus, — paklausīgajos un nepaklausīgajos). Stepes iebraucamajās vietās un nomaļās viensētās notika slepenas apspriedes. Visi apstākļi vēstīja jaunu dumpi. Trūka vienīgi vadoņa. Tāds atradās. Otra nodaļa
Pugačova parādīšanās. — Viņa bēgšana no Kazaņas. — Kožev- ņikova liecība. — Viltvārža pirmie panākumi. — Iļeckas kazaku nodevība. — Rassipnajas cietokšņa ieņemšana. — Nuralihans. —
Reinsdorpa rīkojums. Ņižņeozernajas ieņemšana. — Tatiščevas ieņemšana. Orenluirgas padome. — Černorečenskajas ieņemšana. — Pugačovs Sakmarskā.
Šajos juku laikos pa kazaku sētām blandījās kāds nepazīstams klaidonis, salīgdams darbā te pie viena, te pie otra saimnieka un strādādams dažādus amatus.1 Viņš bija dumpja nomierināšanas un barveža nāves soda aculiecinieks, kādu laiku uzturējās pie Irgizas skitiem; no turienes 1772.