18. janvāra ziņojumā pavēstīt par to valsts Kara kolēģijai.
Jaikas dumpinieki toreiz nebija retums, tādēļ Ka- zaņas priekšniecība nepievērsa lielu uzmanību atsūtītajam noziedzniekam. Cietumā Pugačovs netika uzraudzīts stingrāk kā pārējie ieslodzītie. Tikmēr viņa līdzzinātāji nesnauda. Reiz viņš divu garnizona zaldātu pavadībā staigāja pa pilsētu, lūgdams žēlastības dāvanas. Pie Zamočnajas Rešetkas (tā sauca vienu no lielākajām Kazaņas ielām) stāvēja sagatavots trijjūgs. Pugačovs piegāja pie tā, pēkšņi atgrūda vienu no zaldātiem, kas viņu apsargāja; otrs palīdzēja cietumniekam iesēsties kibitkā un kopā ar viņu izjoņoja no pilsētas. Tas notika 1773. gada
19. jūnijā. Pēc trim dienām Kazaņā saņēma Pēterburgā apstiprinātu tiesas lēmumu, pēc kura Puga- čovam tika piespriesta sodīšana ar pletnēm un izsūtīšana uz Pelimu katorgas darbos.3
Pugačovs ieradās atvaļinātā kazaka Daņilas Še- ludjakova viensētā, kur agrāk bija strādājis. Tolaik tur notika sazvērnieku sanāksmes.
Sākumā tika apspriesta bēgšana uz Turciju — doma, kas izsenis vieno visus neapmierinātos kazakus. īr zināms, ka Annas Joannovnas valdīšanas laikā Ignatijs Ņekrasovs paguva šo nodomu izpildīt un aizveda sev līdzi daudz Donas kazaku.