Viņu pēc­nācēji vēl šodien dzīvo turku novados, svešajā dzimtenē saglabādami savas agrākās tēvzemes ticību, valodu un paražas. Pēdējā turku kara laikā viņi nikni cīnījās pret mums. Daļa no viņiem iera­dās pie imperatora Nikolaja, kad tas aizkrāciešu laivā jau bija pārbraucis pār Donavu; viņi, tāpat kā pārpalikušie Sečas vīri, atzina savu tēvu vainu un atgriezās pie sava likumīgā valdnieka.

Taču .laikas sazvērnieki bija pārāk pieķērušies saviem bagātajiem dzimtajiem krastiem. Tie izlēma nevis bēgt, bet sākt jaunu dumpi. Viltvārdība tiem šķita drošs līdzeklis. Šim nolūkam bija vajadzīgs vienīgi pārdrošs un apņēmīgs, tautai vēl nepazīs­tams viltvārdis. Kazaki izraudzījās Pugačovu. To pierunāt viņiem nebija grūti. Sazvērnieki nekavējo­ties sāka pulcināt sev līdzdalībniekus.

Par Kazaņas cietumnieka izbēgšanu Kara lietu kolēģija paziņoja visur, kur viņš, kā domājams, varētu slēpties. Drīz vien apakšpulkvedis Simonovs uzzināja, ka bēglis manīts viensētās Jaickas pilsē­tiņas tuvumā. Tvarstīt Pugačovu nosūtīja karaspēka nodaļas, tomēr tām nebija panākumu. Pugačovs un viņa galvenie līdzzinātāji glābās no tvarstīšanām, bēguļodami no vienas vietas uz otru, ik brīdi pul­cinādami lielāku savu bandu. Pa to laiku izplatījās dīvainas baumas .. . Daudzus kazakus apcietināja. Notvēra Mihailu Koževņikovu, atveda uz koman­danta kanceleju un spīdzinot piespieda viņu iz­paust šādas svarīgas ziņas.