kāds nezināms tirgonis par septiņsimt rubļiem uzpircis sargu, kas viņu atkal atbrīvojis; vēlāk viņš esot piejājis pie Jaickas pilsētiņas, bet, no kādas sievietes uzzinājis, cik stingri tagad pieprasot un pārbaudot pases, griezies atpakaļ uz Sizraņas ceļu, pa kuru kādu laiku klaiņojis, līdz beidzot Zarubins un Mjasņikovs viņu no Talavinas iebraucamās vietas atveduši pie Koževņikova. Izstāstījis šo ērmoto stāstu, viltvārdis sācis izklāstīt savus nodomus. Lai izvairītos no garnizona pretošanās un veltīgas asinsizliešanas, viņš gatavojies parādīties atklātībā tikai tad, kad kazaku Karaspēks būs devies uz rudens zveju. Rudens zvejas laikā viņš gribējis ierasties pie kazakiem, sasiet atamanu, virzīties tieši uz Jaickas pilsētiņu, ieņemt to un norīkot posteņus uz visiem ceļiem, lai ziņas par viņu nekur nenonāktu pirms laika. Bet neveiksmes gadījumā domājis pārsviesties uz Krievzemi, aizraut to visu sev līdzi, iecelt visur savus tiesnešus (jo pie tagadējiem, kā svešais izteicies, viņam gadījies novērot daudzas nelikumības) un tronī uzsēdināt valdnieku lielkņazu. Bet es pats, viņš teicis, valdīt vairs nevēlos. Koževņikova viensētā Pugačovs uzturējies trīs dienas; atjājuši Zarubins ar Mjasņikovu un aizveduši viņu uz Usihinarossašu, kur svešinieks taisījies slēpties līdz pašai rudens zvejai. Koževņikovs, Konovalovs un Kočurovs viņu pavadījuši.
Koževņikova un viņa liecībā pieminēto kazaku arests paātrināja notikumu gaitu. 18. septembrī Pugačovs no Budorinas4 priekšposteņa ieradās pie Jaickas pilsētiņas ar apmēram trīssimt cilvēku lielu pūli un apstājās aiz Čaganas upes, trīs verstis no pilsētas.