Komandants par visu ziņoja Orenburgas guberna­toram ģenerālporučikam Reinsdorpam, pieprasī­dams no viņa vieglo karaspēku Pugačova vajāša­nai. Taču tiešie sakari ar Orenburgu jau bija pār­trūkuši, un Simonova ziņojums līdz gubernatoram nonāca tikai pēc nedēļas.

Ar bandu, kam bija pievienojušies jauni dumpi­nieki, Pugačovs devās tieši uz Iļeckas pilsētiņur ' un aizsūtīja turienes atamanam Portnovam rīkojumu — iznākt pretī un apvienoties ar viņu. Pugačovs ap­solīja kazakiem saudzēt viņu krustu un bārdas (visi Iļeckas kazaki, tāpat kā jaicieši, bija vecticībnieki), upes, pļavas, naudu un pārliku, svinu un pulveri un dot mūžīgu brīvību, draudēdams atriebties, ja tie nepaklausīs. Savam pienākumam uzticīgais ata- mans domāja turēties pretī; taču kazaki to sasēja un sagaidīja Pugačovu ar zvanu skaņām un sāls- tnaizi. Pugačovs pakaru atamanu, trīs dienas svi­nēja uzvaru un, paņēmis līdzi visus Iļeckas kaza­kus un pilsētas lielgabalus, devās uz Rassipnajas cie­toksni.6

Šai novadā uzceltie cietokšņi nebija nekas vairāk kā tikai ar pilu vai koka žogu apjoztas sādžas. Daži veci zaldāti un vietējie kazaki divu vai triju lielgabalu ai/.sardzībā tajās jutās droši pret Oren- burgas guberņas stepēs un tās robežu tuvumā iz­kaisīto mežonīgo cilšu bultām un pīķiem. 24. sep­tembri Pugačovs uzbruka Rassipnajai. Arī te ka­zaki lauza zvērestu. Cietoksni ieņēma. Komandantu majoru Velovski, dažus virsniekus un kādu garīdz­nieku pakāra, bet garnizona rotu un pusotra simta kazaku pievienoja dumpiniekiem.