Baumas par viltvārdi ātri izplatījās. Pugačovs jau no Budorinas priekšposteņa bija rakstījis kirgīzu kaisaku hanam, nosaukdams sevi par valdnieku Pēteri III un pieprasīdams no viņa dēlu par ķīlnieku un simt vīru lielu palīgpulku. Hans Nurali piejāja pie Jaickas pilsētiņas, izlikdamies, ka grib vest sarunas ar priekšniecību, kurai piedāvāja savus pakalpojumus. Hanam pateicās un atbildēja, ka ar dumpiniekiem cerot tikt galā bez viņa palīdzības. Hans viltvārža vēstuli tatāru valodā ar pirmajām ziņām par viņa parādīšanos nosūtīja Orenburgas gubernatoram. «Mēs, stepju ļaudis,» Nurali rakstīja gubernatoram, «nezinām, kas ir šis vīrs, kas jādelē gar piekrasti: viltnieks vai tiešām īsts valdnieks. Mūsu sūtnis atgriezās, paziņodams, ka to izdibināt nav varējis un ka bārda šim vīram esot gaišbrūna.» Turklāt, izmantodams apstākļus, hans pieprasīja, lai gubernators atdod amanatus un aizdzītos lopus, kā arī izdod no ordas aizbēgušos vergus. Reinsdorps pasteidzās atbildēt, ka imperatora Pētera III nāve esot zināma visai pasaulei, ka viņš pats redzējis valdnieku zārkā un skūpstījis mirušā nedzīvo roku. Viņš centās pārliecināt hanu, lai — gadījumā, ja viltvārdis bēgtu uz kirgīzu stepēm — viņu izdotu valdībai, apsolīdams par to ķeizarienes labvēlību. Hana lūgumus izpildīja. Nurali pa to laiku uzņēma draudzīgus sakarus ar viltvārdi, nemitēdamies pārliecināt Reinsdorpu par savu centību ķeizarienes labā, bet kirgīzi sāka gatavoties uzbrukumiem.