Korfs daž- nedažādi atrunājās no došanās ceļā. Piecsimt bru­ņotu kalmiku vietā nesapulcējās ne lāga trīs simti, un tie paši pa ceļam aizbēga. Baškīri un tatāri rīko­jumam nepaklausīja. Bet majors Naumovs un kara­spēka staršina Borodins, izgājuši no Jaickas pilsē­tiņas, iztālēm sekoja Pugačovam un 3. oktobrī no stepes puses ieradās Orenburgā ar ziņojumu par viltvārža nemitīgiem panākumiem.

No Rassipnajas Pugačovs virzījās uz Ņižņeozer- naju.9 Pa ceļam viņš sastapa kapteini Surinu, ko Ņižņeozernajas komandants majors Harlovs bija sū­tījis palīgā Velovskim. Pugačovs kapteini pakāra, bet rota pievienojās dumpiniekiem. Uzzinājis par Pugačova tuvošanos, Harlovs aizsūtīja uz Tatiščevu savu jauniņo sievu, turienes komandanta Jelagina meitu, bet pats gatavojās aizsardzībai. Kazaki viņu nodeva un aizgāja pie Pugačova. Harlovs palika ar niecīgu skaitu gados vecāku zaldātu. Lai tos uz­mundrinātu, viņš naktī uz 26. septembri sadomāja izšaut no abiem saviem lielgabaliem, un šie šāvieni tad arī bija nobaidījuši Bilovu un likuši tam griezties atpakaļ. No rīta Pugačovs parādījās pie cietokšņa. Viņš jāja sava karaspēka priekšgalā. «Piesargies, valdniek,» kāds vecs kazaks viņam teica, «citādi vēl trāpīs no lielgabala.» — «Tu esi vecs cilvēks,» viltvārdis atbildēja, «vai tad liel­gabalus lej, lai šautu carus?» Harlovs skraidīja no viena zaldāta pie otra un pavēlēja šaut.