Neviens nepaklausīja. Viņš paķēra degli, izšāva no viena lielgabala un metās pie otra. Tobrīd dumpinieki ieņēma cietoksni, metās virsū tā vienīgajam aizstāvim un ievainoja viņu. Pusdzīvs Harlovs iedomājās no tiem atpirkties un aizveda tos uz māju, kur bija noslēpta viņa manta. Pa to laiku aiz cietokšņa jau cēla karātavas; to priekšā sēdēja Pugačovs, pieņemdams zvērestu no iedzīvotājiem un garnizona. Pie viņa atveda aiz sāpēm pusārprātīgo un noasiņojošo Harlovu. Uz vaiga tam karājās ar pīķi izdurtā acs. Pugačovs pavēlēja Harlovu un kopā ar viņu arī praporščikus Figneru un Kabalerovu, kādu rakstvedi un tatāru Bikbaju sodīt ar nāvi. Garnizona kareivji mēģināja aizlūgt par savu labo komandantu; taču dumpja vadoņi — Jaikas kazaki bija nepielūdzami. Neviens no nelaimīgajiem neizrādīja mazdūšību. Muhamedānis Bikbajs pakāpās uz kāpnēm, pārmeta krustu un pats uzmeta sev kaklā cilpu.
10 Nākošajā dienā Pugačovs devās uz Tatiš- čevu.
11 Šā cietokšņa priekšnieks bija pulkvedis Jelagins. Garnizons bija papildināts ar vienību, ko komandēja Bilovs, kurš šeit meklēja sev drošu patvērumu. 27. septembra rītā Pugačovs parādījās augstienē, kas pacēlās apkārt cietoksnim. Visi iedzīvotāji redzēja, kā viņš tur uzstādīja savus lielgabalus un pats pavērsa tos pret cietoksni. Dumpinieki piejāja pie sienām, pierunādami garnizonu, lai neklausa bajāriem un padodas labprātīgi.