Viņiem atbildēja ar šāvieniem. Dumpinieki atvirzījās atpakaļ. Veltīga šaudīšana turpinājās no pusdienas līdz vakaram; tad, aplencēju aizdedzinātas, uzliesmoja cietokšņa tuvumā samestās siena kaudzes. Uguns ātri sasniedza koka nocietinājumus. Kareivji steidzās dzēst liesmas. Izmantodams apjukumu, Pugačovs uzbruka no otras malas. Cietokšņa kazaki pārgāja viņa pusē. Ievaino!ais Jelagins un pats Bilovs izmisīgi aizstāvējās. Beidzot dumpinieki ielauzās kūpošajās drupās. Priekšniekus sagrāba. Bilovam nocirta galvu. Tuklajam Jelaginam noplēsa ādu; ļaundari izņēma viņam taukus un zieda ar tiem savus ievainojumus. Jelagina sievu sakapāja ar zobeniem. Abu meitu, nupat par atraitni kļuvušo Harlova sievu, atveda pie uzvarētāja, kurš bija pavēlējis sodīt ar nāvi viņas vecākus. Pugačovu pārsteidza Harlovas skaistums, un viņš nelaimīgo paņēma sev par piegulē- tāju, pažēlodams arī tās septiņus gadus veco brāli. Arī majora Velovska atraitne, kas bija aizbēgusi no Rassipnajas, atradās Tatiščevā: viņu nožņaudza. Visus virsniekus pakāra. Dažus kareivjus un baškī- rus izveda klajumā un ar karteču nošāva. Pārējiem apcirpa matus kā kazakiem un pievienoja viņus dumpiniekiem. Uzvarētājs ieguva trīspadsmit lielgabalu.
Orenburgā cita pēc citas pienāca vēstis par Pugačova panākumiem. Tikko Velovskis bija paguvis atsūtīt ziņu par Iļeckas pilsētiņas ieņemšanu, kad jau Harlovs vēstīja par Rassipnajas krišanu; pēc tam Bilovs no Tatiščevas ziņoja par Ņižņeozernajas ieņemšanu, bet majors Krūze no Černorečenska- jas — par lielgabalu apšaudi pie Tatiščevas.