No Tatiščevas Pugačovs 29. septembrī devās uz Černorečenskaju.12 Šai cietoksnī bija palikuši daži veci zaldāti ar kapteini Ņečajevu, kurš stājās uz Orenburgu aizbēgušā komandanta majora Krūzes vietā. Viņi padevās bez pretošanās. Kapteini Pugačovs pakāra sakara ar kādas viņa dzimtļaužu meičas sūdzību.
Atstādams Orenburgu pa labi, Pugačovs devās uz Sakmarskas pilsētiņu, kuras iedzīvotāji viņu ar nepacietību gaidīja. 1. oktobrī viņš no tatāru sādžas Kargales jāja turp dažu kazaku pavadībā. Kāds aculiecinieks viņa ierašanos apraksta šādi:14
«Cietoksnī pie pārvaldes mājas bija izklāti tepiķi un nolikts galds ar sālsmaizi. Pops sagaidīja Pugačovu ar krustu un svētbildēm. Kad Pugačovs iejāja cietoksnī, sāka skanēt zvani; ļaudis noņēma cepures, un, kad viltvārdis, diviem kazakiem viņu zem elkoņiem pieturot, kāpa nost no zirga, visi krita pie zemes. Viņš piespieda lūpas pie krusta, noskūpstīja sālsmaizi un, apsēdies sagatavotajā krēslā, teica: «Piecelieties, bērniņi.» Pēc tam visi viņam skūpstīja roku. Pugačovs apvaicājās pēc pilsētas kazakiem. Viņam atbildēja, ka daži pildot dienestu, citi kopā ar viņu atamanu Daņilu Donski aizsaukti uz Orenburgu un tikai divdesmit cilvēku atstāti pasta pārvadāšanai, bet tie paši noslēpušies.